Rakstu 5to turpinājumu ceļojumu piezīmēm, bet vakarā skatamies filmas. Savādi- divus vakarus pēc kārtas, divas nesaistītas filmas- abu varoņiem lidostā „neatnāca” bagāža. Nezinu vai agrāk tādas filmas man nerādījās 
?
Šī daļa ir par baudīšanu un pārdomām
Esam uz kuģa. Jūtos ļoti, ļoti priecīga būt šeit! Nu tā, ka ļoti! Aaaa!!! Tik forši, tik skaisti te viss! Pa ceļam uz kajīti ir bāriņš. Gribam piestāt, bet vispirms tomēr uz kajīti. Esam uz 4.klāja. Pa ceļam ir arī apģērbu veikals- tas tiks atvērts pēc pāris stundām. Par apģērba iegādi domāt vispār negribas, gribas baudīt visas ekstras un aizmirst to sasodīto bagāžu, un to, ka ir tikai daži apģērba gabali
. Nedrīkst nograut prieku par būšanu šeit! Kajīte ir brīnišķīga ar labierīcībām, ērtu gultu, dīvānu, galdu, kafijas automātu un lielu spoguli. Ir arī liels skapis , bet pagaidām tur nav ko ielikt 
„Nometam” savas 4mantas un uz bāriņu!
Kokteilis Tui bārā padara dzīvi skaistāku ( protams, pārspīlējums, bet tomēr 
).
Pino colada vai kas nu tur bija- ir nereāli garšīgs un iedod fīlingu par „ballītes sākšanos”
Kāpjot uz kuģa sagaida personāls un ir tāda sajūta, ka esi te gaidīts, ka dzīve kā rožu dārzs, viss skaisti, problēmas- ja tādas bijušas- paliek aiz borta un nu tikai par baudīšanu!
Beidzot esam tikuši pie sava „burkāna” ( par to rakstīju 1.daļā). Gaidāmais kruīzs ilgu laiku bijis mūsu motivātors. Esot šeit prieks ir dubults un smaids līdz ausīm. Ejam apgaitā. Te ir viss 2 nedēļu luksīgai padzīvošanai- baseini, bāri, restorāni, galerija, teātris, disenīte, vakara koncerti bāros, arī sporta un trenašieru zāle un vēl, un vēl! Arī ballītes. Brīnišķīgs bonuss visam- kajīti katru dienu sakārtotos, gultu saklās un nav arī jādomā, ko šodien gatavot- vienkārši jāizvēlas kurā restorānā ieturēt maltīti un ko ēst. Ak jā- un nekas nav jāuzkopj vai jānovāc.
Plāns tuvākajam laikam superīgs:
pa dienu dodamies ekskursijās un „apostam” gaisu kādā valstī, kurā nekad nav būts (ekskursijas jau izpētījām un izvēlējāmies iepriekš).
Vakarā atkal baudām maltīti, pucējamies un ejam… nu..,. par pucēšanos domāšu rīt, bet nu teorētiski plāns ir, ka pucējamies un dodamies uz ballīti vai bāru.
Apmeklējam priekšlasījumus par nākamajām valstīm, kuras apmeklēsim vai skatamies izklaides programmu teātrī.
Ja tā ir jūrasdiena, tad zvilnam pie baseina, vai laiskojamies saules skavās un našķējamies.
Ak, man patīk našķēties un es mīlu siltumu! Tiešām- ļoti,ļoti! Es pat negribu redzēt bildes ar sniegu un slēpēm ( piedodiet, draugi, slēpotāji).
Te katrs var atrast kaut ko sev. It kā atpūtas brauciens, bet tik daudz jāpaspēj dažādi atpūsties
Esmu priecīga par visu, kas paredzēts. Protams, vienmēr var būt kaut kas neparedzēts, kā gadījumā ar bagāžu, bet jācer, ka tā būs vienīgā vai vismaz trakākā liga šai ceļojumā.
Ar draugiem dodamies uz bufeti ieturēt pusdienlaunagu. Ir forši! Kopā priecājamies par būšanu šeit, par visām ekstrām, par plašo piedāvājumu visās jomās. Parasti ar draudzeni vairāk laika pavadam telefona sarunās. Reizēm satiekoties sasmejamies, ka jāiekniebj otrai, lai pārliecinātos, ka ir īsta. Beidzot būs iespēja vairāk patusēt klātienē. Mums ir daudz kopīga, arī atšķirīga, bet mums garšo garšīgi paēst, patīk saturīgi papļāpāt un mīlam sauli. Esmu bijusi vairākkārt ārpus Eiropas, bet viņai šī pirmā reize. No sirds ceru, ka viss patiks.
Baudam maltīti. Izvēle ir brīnišķīga. Man patīk nobaudīt pa drusciņai no dažādiem ēdieniem- dažādas garšas, dažādas tekstūras un dažādu garšu salikumi liek manām garšas kārpiņām gavilēt. Es galīgi neesmu priecīga par lielām porcijām vienveidīga ēdiena, tāpēc man šis ir ideāls variants. Pēc maltītes izdzeram pa kokteilītim un sarunājam vēlāk tikties.
Uz kuģa ir ieradusies Zūzī ar vīru. Tiekamies bārā!!! Nando gan nejūtas pārāk labi, bet cer, ka drīz sliktums pāries.
Man ir tik priecīgi, kā bērnībā pirms ballītēm, kad zini- jautrība tūlīt ies vaļā!
Izejam uz klāja, jo kuģis atstāj Jamaikas krastus. Vienmēr izbraucot no ostas skan vācu dziesma – „Grosse Freiheit” . Ir tā, dikti pacilājoši, pat skudriņas noskrien pa muguru.
Pūš silts vējiņš, attālināmies no Jamaikas krasta, lai dotos uz jaunu krastu. Kā dzīvē- aizejam no kaut kā zināma, lai atklātu ko nezināmu.
Man parasti dodoties ceļojumos vistrakākais ir brīdis, līdz iekāpju auto, lai dotos uz lidostu.
Līdz tam ir jāsarunā, kas dzīvos mājā, pieskatīs kaķuļus, pabaros vistas un kurinās krāsni. Tad arī uzticēties un pieņemt, ka tiks izdarīs viss pēc labākās sirdsapziņas, labākais iespējamais, ka visi tiks samīļoti, pabaroti, būs veseli. Ka nebūs milzu sniegs vai aukstums un ja arī tas viss būs, tad viss vienalga būs kārtībā.
Kad esmu ceļā- tad jau esmu ceļā. Man patīk būt ceļā, patīk būt pirms nezināmā. Par kuģi viss ir vairā vai mazāk zināms, bet valstis kuras apmeklēsim- apmeklēšu pirmoreiz un tajā ir patīkams pirmatjkājēja satraukums.
Pirms kuģis atstāj krastu- dodamies uz kuģa „ceļojumu ofisu”, kur risina saistībā ar ceļojumu radušās problēmas. Mūsu gadījumā, tas pārņems rūpes un sazināsies ar aviokompāniju par neatnākušajiem čemodāniem, un komunicēs par to piegādi. Darbiniece ir atsaucīga, visu izstāsta, arī to, ka viņiem nav diez ko laba sadarbība ar mūsu lidkompāniju, jo viņi dikti nepūlas būt atsaucīgi un rast iespējami labāko un ātrāko risinājumu. Šī informācija, protams, neiedvesmo.
Mums katram tiek nozīmēta viena pirmās nepieciešamības ķeselīte. Tur iekšā zobubirste, zobupasta, ķemmīte, apenītes un balts kokvilna T-krekls. Ā! Vēl dezodorants un puišiem skuveklis. Fotši! Un veļu var vienreiz iedot izmazgāt par velti. It kā tādi sīkumiņi, bet patīkami. Jūties drusku apčubināts savā situācijā.
1.Kuģa/ jūras diena.
Skaidrs, ka šodien mūsu bagāža neuzradīsies, jo esam okeānā. Tad nu atslābuši baudam kruīza ekstras. Brīnišķīgas, laiskas brokastis ar šampanieti un skatu uz nebeidzamo plašumu. Ūdens vizuļo saules staros, to var vērot nepārtraukti. Ir saulaina, skaista diena.
Dodamies aplūkot veikala piedāvājumu. Plaukti un pakaramie diezgan patukši – ir smaržas, kosmētika, apģērbi un šis tas no aksesuāriem. Acīs krīt Tommy Hilfiger, arī citi apģērbi, kaut kas no sporta apaviem u.c.
Es izcilāju piedāvājumu. Tas kas der- īsti nav manā stilā, savukārt, kas ir manā stilā- man neder. Neliegšos, mani arī riktīgi mulsina daudzi vienādi apģērbi dažādos izmēros. Nu, piemēram, kleita vakaram, ar kuru varētu aiziet uz restorānu. Vienu pielaikoju un iekšēji cīnos par fasonu… mēģinu sevi pārliecināt, ka varbūt nav slikti uzvilkt kaut ko galīgi savādāku kā parasti, bet iekšējais dialogs nevainagojas panākumiem. Kleitu pakarinu atpakaļ. Skaidrs, ka 2x to nevilkšu… un kur pēctam to likt? UN ja šeit karājas 15 vienādas kleitas, tad iespēja sastapt sievieti tādā pat kleitā pie blakus galdiņa ir diezgan liela To es negribētu. Ja vienkrāsaina- vēl var nepamanīt, bet sārtā krāsā ar krāsainu puķu rakstu- nevarēs nepamanīt.
Paņemu šalli, kuru var apsiet ap gurniem pie peldkostīma, uzlikt uz pleciem un ap galvu, ja saule sāks šķist par stipru. Martins atrod vienkrāsainus šortus no Mein Schiff kolekcijas un persiku krāsas krekliņu.
Pie kases reāla jautrība. Ja pērc 3 lietas ar kasieri var uzspēlēt „akmens, šķēres, papīrīts” un ja vinnē- dabūt 20% atlaidi, ja zaudē- 10%. Martins dabū 10%. Sasmējušies dodamies no veikala. Kaut ko runājam par krekliņa krāsu un mūsu sarunā iesaistās kāda sieviete. Cilvēki pamatā atsaucīgi un ja ne iesaistās sarunās, tad sveicinās. Saruna nonāk līdz tam, ka mūsu bagāža neieradās. Uz ko sieviete mums reāli izsaka savu līdzjūtību un pauž sapratni ( tas bija tā…daudz nopietnāk kā līdz šim). Arī viņiem ar vīru tā reiz bijis- viena bagāža tika piegādāta pēc dažām dienām, otra neatradās un vēlāk piegādāta mājās. Viņi ieteica iegādāties tādus mazus čipus … ko ielikt bagāžā, tad var ar telefonu izsekot. Pievienojas arī viņas vīrs un abi novēl baudīt ceļojumu, neraugoties uz situāciju, bet arī saprot, ka tas pamatīgi pabojā izklaides ceļojumu. Mums vēl tas neliekas tik dramatiski, bet …
Mūsu kajītē tiekamies ar Zūzī un manu draudzenīti. Viņa atnesusi drēbes, kuras mums varētu derēt. Esam priecīgi un bezgala pateicīgi. Daži apģērba gabali izrādās var padarīt dienu labāku 
Martins ar pārējiem dodas uz bāru, es uz priekšlasījumu par Meksiku. Tas notiek teātrī. Teātris uz kuģa nozīmē to pašu ko teātris uz sauszemes. Plaša zāle ar daudz skatītāju rindām un balkonu. Liela skatuve, kur uz liela ekrāna tiek demonstrēta prezentācija un stāstīts par nākamajiem 2 galamērķiem Meksikā.
Ir ļoti vērtīgi, interesanti un izsmeļoši.
Nākamā tēma ir izbraukums uz Maiju piramīdām. Šis ir viens manis gaidītākajiem galamērļiem. UN šai brīdī man pilnīgi skaidri izšaujas caur galvu apziņa, ka apģērbi, kurus esmu izgatavojusi un plānojusi katram galamērķim ( atlasot galamērķu bildes internetā un no tām iedvesmojoties), saskaņojusi ar rotām, apaviem – viss ir čemodānā, kurš atrodas no manis alternatīvā ceļojumā, un nebūs ne uz Maiju piramīdām, ne citās vietās. Un nav skaidrs kad būs un vai vispār būs.
Vairāku mēnešu darbs vienkārši izčākst bez galarezultāta…
Man sākas asaru plūdi.
Te laikam nenāks par ļaunu atgādināt, ka tas ko ikdienā daru- gan apgleznotās kleitas, gan šalles, gan viss cits ko izgatavoju, nav mans hobijs vai „haltūriņas”. Jā, man to patīk darīt, bet tas ir mans darbs, ar to profesionāli nodarbojos vairāk kā 25gadus. Šim braucienam, paralēli atpūtai, bija mērķis safotografēt kleitas, tunikas, šalles, spurgaliņas dažādās valstīs, dažādās vietās ( arī uz kuģa}, jo te ir tik daudz perfektu „fonu”, lieliska dabiskā gaisma un būtu skaistas bildes mārketinga aktivitātēm, lai cilvēkiem neveidotos priekšstats, ka puķainas lina kleitas var valkāt tikai lauku viensētā. Šādas bildes ir dabiskākas un daudz vieglāk fotografēt šādā ceļojumā, nepiespiestā atmosfērā, kā organizēt fotostudiju, vai speciāli meklēt interesantu vidi, fotogrāfu, pozēt, meklēt dažādus interesantus fonus, kaut kur speciāli braukt. Un protams, arī pašai baudīt ceļošanu šai apģērbā ir mega patīkami.
Asaru straumes nerimstoši plūst pār maniem vaigiem un galīgi nesanāk savākties. Aizsteidzos uz kajīti un mēģinu būt situāciju pieņemoša un loģiska, bet nu diez kā nesanāk. Veicu elpošanas vingrinājumus, it kā norimstu.
Gribas drusku uzpuceties, tāpēc uzvelku blūzīti, kuru Zūzī atvedām no Taizemes ( viņa to atveda šurp, lai ir man ko uzvilkt), un dodos uz bāru pie pārējiem, cerot, ka tas novērsīs uzmanību no mana „atklājuma”. Bet satiekot visus pēc trīs vārdiem un jautājuma, kāds bij priekšlasījums- asaru straumes sāk līt ar jaunu sparu.
Nu tiiiik stulbi!!! Zūzī un Martins mēģina mierināt, draudzenīte cenšas citiem paskaidrot, kāpēc man tas tik svarīgi. Tik mīļi, bet vienalga „plūdi“ nerimst.
Draudzene ierosina doties uz baseinu. Tas ir gudrākais, ko pasākt. Savādāk „asiņainās mērijas” barā varētu sāk izbeigties
. Tā arī darām. Peldkostīms un uz baseinu.
Sēžam burbuļvannā, forši, ka esam šeit, gribu iečalot, bet aiziet trešais vilnis
. Nu kas par ārprātu!!! Gribu vienkārši iesmiet un papļāpāt, jo beidzot ir šāda ekskluzīva iespēja, bet … Kas tas ir??? Saprotu, ka zemapziņā, tas visu laiku virmoja, no brīža, kad lidostā lenta pārstāja rotēt un mūsu koferu tur nebija. Un nu tas laikam atnācis līdz apziņai
Jāļauj izreaģēt. Drošvien labāk izbimbāt, jo apēst vai vienkārši iebāzt rumpītī šito skumju nebūtu gudri.
Draudzenīte mēģina palīdzēt paskatīties uz situāciju no citas puses, lai pārslēgtos ( viņa ir brīnišķīga un esmu pateicīga par šo), bet man negribas nekur skatīties, mani šobrīd neinteresē, kāds tajā varētu būt cits labums. Tik daudz darba un laika ieguldīts, un viss „kakim zem astes“! Vēl pirms došanās uz lidostu, darbnīcā pabeidzu apšūt malas zīda tunikai ar kuru doties uz mangrovu rezervātu.
Situacija varētu salīdzināt, piemēram, kad tu gatavo prezentāciju datorā, vairākus mēnešus domā, raksti, pieslīpē, bet īsi pirms to demonstrēt, Tev pazūd dators, cietaisdisks vai jebkas, kur tā prezentācija atrodas. Ok. Varbūt atradīsies, bet Tev to vajag šeit, šobrīd.
Pati vienmēr saku, ka viss kas notiek, notiek uz labu, bet kas te var būt labs?
Beidzot kunkulis no kakla ārā un elpošana līdzsvarojas. Peldam skaistajā baseina ūdenī un pat drusku kaut ko varu iesmiet. Paldies, Dievam, atlaida. Vismaz pagaidām.
Vakarā visi ieturam kopēju maltīti. Garšīgi, ļoti garšīgi!
Aizejam arī uz bāriņu. Arī tur tur labi.
Nando pārsvarā guļ kajītē, viņam ļoti slikta pašsajūta un augsta temperatūra. Viņš laiku pa laikam mums „pieslēdzas”. Visi ceram, ka viņš ātri atveseļosies. Tas nav forši ne viņam, ne Zūzī. Ir doma, ka rīt viņš ies pie kuģa ārsta.
Vakars ir brīnišķīgs. Teātrī kruīza direktors Sebastians publiku iepazīstina ar galvenajiem kuģa apkalpes locekļiem un kapteini. Tad izklaides programma ar akrobātiem. Viss ļoti augstā līmenī. Akrobātu priekšnesumi liek elpai aizrauties. Iespaidīgi!
Laicīgi dodamies gulēt, jo jau septiņos no rīta brauksim ekskursijā.
Būsim Meksikā.