Kostarika jeb Bagātā piekraste.
„Pura Vida”- tīrā dzīve- kas bauda, tas vinnē.
Ko tur zinātnieki stāsta par to, ka cilvēks sastāv 60-70% no ūdens? Esmu to mācījusies, bet līdz galam laikam neesmu apzinājusies līdz iepriekšējai naktij, kad pamodos pilnīgi slapja, nosvīdusi. Laikam daļa manis atstāja mani. Pamodos ap 6iem no rīta, jo sāka salt. Sapratu, ka esmu slapja un sega, palags un arī dvielis, kuru Zūzī ieteica paklāt gulēt ejot, jo pie šī baciļa var būt svīšana-viss ir reāli slapjš. Neatceros neko tādu piedzīvojusi… varbūt bērnībā. Laikam tiešām lielākā daļa cilvēka ķermeņa sastāvā ir ūdens. Gulta žļurgst.
Noskalojos siltā dušā, padzēros un iekārtojos tuvāk Martinam, viņa gultas daļā, zem sausās segas. Forši! Laimīgā kārtā nekas vairs nesāp, vien drusku nogurums. Vēl pāris stundas veldzējoša miega un ceļamies augšā. Martins ierosina šodien nedoties ekskursijā, jo vakardien nekas neliecināja par to, ka šodien varēšu pakustēties un neesot jau jānosprāgst. Hm…Es drusku pašiverēju pa kajīti un saprotu, ka būšu dzīvotāja un tropu mežu gaiss man visdrīzāk nāks par labu. Kas to zina vai vēl kādreiz būšu Kostarikā! Apņēmības pilna mudinu savu draugu doties brokastīs un ieplānotajā braucienā.
Tas izklausās dīvaini un reizē neticami, bet man reizēm ( ne vienmēr), ir kaut kāda tāda spēja kā fēniksam uzcelties no pelniem. Vakar, viss ko no sirds vēlējos, bija būt mājā, savā gultiņā un pārvilt segu pār galvu. Bija dikti slikti. Patiešām! Sāpēja viss- arī zobi, nagi un mati. Bet šodien … dodamies uz Kostarikas 3 nacionālajiem parkiem.
Esam apbruņojušies ar ūdens pudelēm, siltā jaka ar ir līdz un kakls vēlas būt ietīts šallē. Viss ir lieliski.
Ar mikrobusiņu dodamies pa Kostarikas ceļiem. Te viss ļoti zaļš, koši zied dažādi krūmi. Ceļmalas pie pilsētas ir diezgan piemēslotas, bet tālāk ir visnotaļ ciešami. Gids- jauns vīrietis, kurš studējis Amerikā, stāsta daudz un interesanti. Kostarika ir drusku lielāka par Šveici un ¼ daļa valsts ir dabas aizsardzības parki ar vairāk kā 860 putnu un vairāk kā 500000 dažādu dzīvo būtņu gan mežos, ūdenī u.c. Izglītībai šai valstī ir ļoti liela nozīme, tā ir viena no prioritātēm.
Te ir daudz banānu plantāciju abpus ceļam. Uzzinam, ka galvenās eksporta preces no šejienes ir kafija un banāni. Gids arī stāsta par maziem savvaļas banāniņiem, kuri izraisa diareju ( skrejamo= caureju). Ja gadījies tos nobaudīt un sākas skrejamais- vienīgais veids, kā apstādināt šo procesu ir doties uz slimnīcu un lūgt ārstu palīdzību. Viņš to pieminēja vairākas reizes. Uztveru kā brīdinājumu.
Nu labi, neēdīšu nesankcionēti banānus.
Izbraucot cauri riktīgam tūristu miestam ir 1.nacionālais parks. Ļoti skaistā piekrastē.
Skatam sliņķi, kurš guļ un „slinko”, bet reāli neslinko, viņam ir 4 kuņģi, pārtikas pārstrāde notiek kaut kā specifiski un ļoti lēnām, tāpēc viņš nedrīkst ātri pārvietoties savādāk nomirs.
Ejot tālāk sastapām dažādus mērkaķīšus- gan „baltseju”, gan „zirnekļu”, gan „kapučīno”. Baudījām fantastiskus, pastkaršu cienīgus skatus.
Tālāk, gar melno pludmali (melna, jo smiltis melnas) braucām uz nākamo nacionālo parku. Tur atkal dažādi zvēriņi un putni. Viens mielojās ar kokosu un neliekas no tūristiem traucēts.
Bij arī tādi mazi zvēriņi, kuri izskatās pēc bandītiem. Tie zvēriņi ir jenoti. Kaut ko nevarēja sadalīt un savā starpā „rējās”. Viņu sarunvaloda izklausījās kā kaut kas starp lapsu, suni un buciņu.
Arī šai parkā bija fantastiski skati un ļoti skaistas dabas takas. Nākot atpakaļ, jenotiņi gulēja kokā kā tādi kaķuļi. Drusku aizdomājos par saviem murrātājiem, kā viņiem iet kamēr mēs pa šejieni. Drusku sailgojos sabužināt mīluļu kažociņus un tikt traucēta no viņu uzmanības.
Šai braucienā mana vieta sanāca līdzās šoferim, tas nodrošināja „panorāmas logu” un varēju skatīties netraucēti uz visām pusēm.
Braucām cauri dažādiem miestiem- pilsētiņām, ciematiem, tūristu apmetnēm. Pa ceļam greznas savrupmājas un ne tik greznas būdiņas. Daba nemainīgi zaļa ar daudz košiem akcentiem.
Pēdējais- 3.nacionālais parks bija izteikti „mežonīgs”- ar milzīgi milzīgiem seniem kokiem. Tik iespaidīgi! Pārvietošanās notika pa augstām laipām, jo zeme mitra. Te esot daudz dažādu čūskuļu u.c. zvēriņu. Mani fascinē šī neskartā daba, kur koki dzīvo savu dzīvi un viņi var piedzīvot savu dabisko nāvi. Dzīvot tik ilgi, cik var nodzīvot. Ilgāk par vairākām cilvēku paaudzēm. Manuprāt, tā ir milzīga vērtība. Izjūtu lielu pietāti. Tie koki tik gari, galotnes iestiepjas debesīs… pretstatā sastādītajiem „mežiem”. Labprāt šeit uzkavētos ilgāk un nesteidzīgi staigātu vēl tālāk. Bet tad ne tikai mana bagāža, arī kajītē dzīvotu savu dzīvi. Tāpēc pieturoties pie noteikumiem, kopā ar grupu dodos atpakaļ.
Šodien katrā parkā ir mēroti vismaz 5-7km. Kopā vismaz 18km… uz beigām jutu, ka… „fēniks gatavojas atgriezties pelnos”. Gaiss mitrs un karsts. Ja neietu pa mežu ēnu, tad drošvien izjustu riktīgu karstumu. To tāpat izjūtu, tik nesaprotu vai tas no temperatūras ārā vai manā ķermenī. Viss līdzpaņemtais ūdens ir izdzerts. Laimīgi nokļūstam atpakaļ busiņā. Braucam baudīt tradicionālo maltīti.
Šeit tās ir melnās pupiņas ar rīsiem, ceptiem banāniem un vistu + cukurniedru dzēriens. Garšīgi.
Autobuss novietots līdzās suvenīru veikaliņam… laikam jau neapzināti
Bodītē saslēgti kondicionieri. Brrrrrr. Daudz dažādu nieku tūristiem, arī kafija un kakao pupiņas šokolādē. Dzirdu, ka kāds jautā vai suvenīri ir made in China? Izrādās nē- esot vietējo amatnieku darinājumi. Tas priecē. Ir krāsaini un drusku interesanti. Ātri aplūkojam piedāvājumu un dodamies siltumā.
Laikam tomēr esmu dzimusi siltumam, arī ja tas ir tāds smagnējs, piesūcies mitruma.
Busiņš mūs nogādā līdz kuģim. Sagurums kļūst manāmāks ar katru mirkli.
Piestātnē, grupa muzicējošu ļautiņu, bungu pavadījumā dzied dziesmu par apiņiem.
Paceļam uz kajīti sastopam Zūzī un Nando. Izdzeram bārā pa „Ābolu strūdelei” un vienojamies vēlāk kopā pavakariņot.
Iekrītu svaigi saklātajā gultā. Esmu pamatīgi piekususi. Brīnos, kā pēc vakardienas un nakts svīšanas varēju tik pilnvērtīgi izbaudīt ekskursiju. Esmu ļoti priecīga un pateicīga savam rumpītim par doto iespēju, bet domu nepabeidzu, jo ienirstu dziļā miegā.
Martins aizdodas vakariņās. Palieku gulēt. Miegs riktīgi dziļš. Pamostos galīgā vakarā. Esmu izgulējusies. Tagad mana kārta kaut ko apēst un drusku patusēt. It kā varētu jau gulēt, bet te taču viskaut kas notiek! Piestāju Galerijas bārā. Tur uzstājas duets. Baudu dzērienu un domāju, ka tas ir tik svarīgi- „izkāpt“ no ikdienas un doties turp, kur neesi bijis vai turp, kurp ļoti gribas. Un vispār ir svarīgi izbāzt degunu ārpus sava šķīvja. Tas rada plašāku redzējumi, iespēju izvērtēt, salīdzināt, iedziļināties. Iepazīt nezināmo un atklāt jauno, arī atklāt jauno sevī. Kā saka- nepamēģināsi- nezināsi.
Tik daudz dažādu iespaidu! Neraugoties uz visiem „amerikāņu kalniņiem” baudu! Pilniem malkiem cenšos ņemt visu ko šis ceļojums piespēlē. Kā saka Kostarikā- kas bauda, tas vinnē.
Teātrī šovs ar apkalpes piedalīšanos. Noskatos dažus priekšnesumus un uz gultu. Jāatjauno spēki. Bacilis nekur nav pazudis, bet man ar viņu ir darījums.
Rīt Panama. Tā pati, kur kanāls un no kurienes nāk Panamas cepures. Ar nepacietību gaidu šo tikšanos!