Esam pietauojušies Roatanā, kas ir Hondurasas sala. Krastā dzirdam bungu ritmus. Tur ar muzikālu sveicienu sagaida mūsu kuģi. Tas šķiet tik aizkustinoši!
Diemžel rīts sākas ar skumju ziņu- Martina, Zūzīs un Anikas vecmāmiņa ir nomirusi. Pāris dienas tas bija „gaisā”. Gan skumji, gan saprotami vienlaicīgi, jo omai Irmai bija 102 ar pusi gadi. Cienījams vecums. Kad iepazinos ar Martinu, Oma parasti teica, ka viss, viss, viņa drīz mirs, nākamos Ziemassvētkus nesagaidīs. Ir pagājuši 11 gadi. Protams, nedomājām, ka tas notiks celojuma laikā, bet augšā var nokļūt tad, kad var. Lai vai kā- tas ir noticis un viņas zemes gaitas ir noslēgušās. Tas nav pārsteigums, bet tomēr skumji un kaut kā mierīgi un gaiši vienlaicīgi. Nja.
Dodamies aplūkot Roatanu!
Viss pēc ierastā plāna- mūs sagaida gids, busiņš un uz priekšu! Šajā ekskursijā dodamies kopā ar Zūzī un Nando. Nando vēl jo projām nejūtas labi, bet arī gulēt nav jēga, jo cik tad var. Vajag izvēdināties.
Šoreiz gide ir melnīksnēja, liela auguma kundze- ļoti vienkārša, runātīga. Viņa ik pa laikam tā sirsnīgi iesmej un nokrekšķina. Mums jāsmaida. Tāda īsta “Big Mama” .
Man nav pieredzes ar daudz gidiem, bet skaidri saprotu, ka gids ir tas vēstnesis, kurš sniedz ieskatu kādā vietā, zemē, kultūrā un no viņa ir atkarīgs, ko mēs ieraugam un kā to uztveram. Gids ir riktīga “vizītkarte”.
Braucot cauri pilsētai dodamies apskatīt iguānas. Ja par pilsētu- tā ir ļoti dažāda, salīdzinoši sakopta, zaļa. Pie mājām ielas malās stāv lieli, konteineri atkritumiem, trotuāri pārsteidzoši tīri. Vienā srīpā krāsainas un ne tik krāsainas ļoti dažādas mājas, bodītes, servisi u.c.
Piestājam kāda kalna galā ar fantastiski skaistu skaistu. Fotografējamies uz ainavas fona. Apaļīga sieviete tērpta kleitā ar filigrāniem tauriņiem tirgo rotas. Tur arī galdiņš ar suvenīriem- dažādām pašdarinātām rotām un atslēgu piekariņiem.
Mūsu šoferīte ir ļoti jauna meitene. Nevaru noturēt ziņkāri un kamēr vēl stāvam apjautājos, cik veca ir un vai sen jau vada busiņu- viņa ar apbrīnojamu lepnumu un pašpārliecinātību ( nejaukt ar iedomību) saka, ka viņai ir 21gads, mācīties braukt sākusi 15gadu vecumā, viņai ir liela pieredze, tāpēc tik labi brauc un pieņemta strādāt šai kompānijā. Godīgi- cepuri nost viņas priekšā. Brauca viņa tiešām labi un pārliecinoši, un mani sajūsmināja viņas pašpārliecinātība. Atkal un atkal saprotu- ka veselīga pašapziņa ir izcila rota 
.
Esam pie iguānām. Man viņas patīk. Atgādina dinozauru laika dzīvniekus ( es neesmu piedzīvojusi dinozauru laikmetu, bet iedomājos, ka tādi dzīvnieki tur varētu būt 
) Mums parāda, kādas izskatās pavisam maziņas iguāniņas un varam pabarot ar lapām lielās iguānas. Viņas ir ļoti dekoratīvas, dažādās nokrāsās, garām astēm. Jāskatās, ka neuzkāp uz astes, kas it kā nešķiet proporcionāla augumam.
Iguanas pieder zālēdāju ķirzaku ģintij. Man viņas šķiet mīļas un ja jau zālēdājs- jāpaprovē paglaudīt, gan jau nekodīs. Un patiešām, viņa pieglauž galvu kā kaķulis, ieriktējas, lai pakasa sāniņu un tad dodas savās darīšanās.
Arī mēs dodamies tālāk.
Šodien tipiska īsā tūristu programma, bez liela plašuma. Pēc iguanām, atkal līkumiņš pa salu un dodamies uz pludmali, kur baudām skaisto skatu, rumu no kokosrieksta vai ananāsa, vai abus divus. Protams, foto uz dažādiem foniem. Varētu nopeldēties, bet negribas slapināties.
Šī vieta ir skaista, ar daudz ziedošiem krūmiem , palmām, košiem namiņiem un pludmales restorānu. Kad esam iestiprinājušies, pienācis laiks priekšnesumam. Bungu ritmā dejo meitenes, tad bungu solo, tad vēl viena deja un mūsu izbrauciens ir galā- dodamies atpakaļ uz ostu.
Pa ceļam vērojot apkārtni, dzirdot gides stāstījumu veidojas neliels priekšstats par Roatanu.
Vai varu dikti objektī izteikt kādus spriedumus- domāju, ka ne, jo redzējām pavisam nedaudz, bet tas ko varu apgalvot- cilvēki pozitīvi, daba ļoti zaļa un jūra tik pat skaista, kā citās Karību valstīs.
Cilvēki dzīvo ļoti dažādi un līdzās greznam namam var būt galīgi sīciņa mājele. Blakus greznam veikalam- neliela, vienkārša bodīte. AAA!!! Šeit ir sava lidosta!
Izkāpjam pie ostas, atvadamies no “Big Mama” un caur ostas veikaliņiem dodamies uz kuģi. Visas šīs kruīza kuģu piestātnes ir tīras, interesantas ar dažādiem veikaliem, bodītēm, restorāniem, dizaina elementiem un interesantām nišiņām. Arī šeit ir meksikāņu brenda “Piranja” stilīgais veikaliņš. Šīs piestātnes ir kā pilsēta pilsētā.
Uz kuģa Martins ar Zūzī video zvanā ar pārējo ģimeni pārrunā omas bēru plāna iespējas. Zūzī ļoti grib tikt uz bērēm un tas ir saprotami. Anika saka, ka centīsies saorganizēt, lai omu apglabātu uzreiz pēc Zūzī atgriešanās. Var sanākt un var nesanākt. Njā. Tāds tas dzīves tecējums.
Ar Martinu dodamies pasirot pa apkārtni. Ir ļoti karst. Esam nolēmuši atrast baznīcu un iedegt svecīti omai. Viens dievnams ir ciet. Otrā vaļā, bet iekšā karsts un vispār nav skābekļa, vispār un arī svecītes te laikam tomēr nededzina… Nu,labi… labā griba arī nav peļama.
Vēl nedaudz pastaigājam. Šai virzienā nav nekā īpaša, izņemot manekenus veikalos, kuri mani pārsteidz ar savām formām.
Cilvēki dodas savās gaitās un mēs nolemjam doties atpakaļ. Mani sāk urķēt aizdomas, ka karstums nav tikai ārā, bet man pašai ir karsti. Arī klepus jau ir pieņēmies spēkā.
Šovakar Baltā ballīte…nu man nav īsti nekā balta ko uzvilkt, vien pirmās nepieciešamības somiņas T-krekls. Pirms ballītes visi dodamies uz restorānu vakariņās, bet ēdiens neliekas tik smeķīgs un nav apetītes…un vispār laikam gribu gultiņā.
Aizdodamies uz klāja, kur visi cilvēki tērpti baltā, skan forša mūzika, bet ar Martinu uz ballīti nepaliekam, jo nav spēka. Bārā pasūtu ingvera tēju ar medu un citron…nu ne tā, ka kruīza brauciena cienīga izvēle, bet ko padarīsi. Izdzeru baudot skatu uz jūru. Tad ”sagrupējos”, dodamies uz kajīti. Gultā iekrītu galīgi beigta.
Nākamā ir kuģa diena, kad baudīt sauli, baseinu, ēdienus, dzērienus un svēto “neko nedarīšanu”.
Rīts. Ir tā kā ir, bet ir jāizkustas…kustības vērojamas diezgan lēnas. Drusku pabrokastojam un dodamies uz klāja zviļņiem gulēt svaigā gaisā, drusku vēsi, guļu ar flīsa jaku, sasegusies ar dvieļiem. Svaigs gaiss parasti palīdz justies labāk.
Tikmēr citi sauļojas pie baseina un neizskatās, ka viņiem salst. Man ir pavisam draņķīgi. Pēc stundas saprotu, ka nekāda saule, jūra, vējš- bet kajīte ir tā, kas mani “sauc”. Tikai kajīte! Guļu kā beigta. Klepus laiku pa laikam liek piecelties sēdus. Bet nu ir tik draņķīgi kā neatceros kad. Man sāp viss! PILNĪGI VISS! Šķiet, ka pat mati sāp. Martins pats klepo kā zilonis, bet sagādā man kaut kādas zāles. Iedzeru un guļu.
Atkal ingvera tēja ar citronu, mazs līkumiņš pa kuģi un atpakaļ gultā. Man riktī saslst. Savelku visu velkamo, ielienu gultā, sasedzu visu sedzamo un guļu. Koncentrējos uz elpošanu caur čakrām. Izmantoju visu, ko zinu no Ci gun un citām mācībām. Mēģinu maksimāli atslābt.
Johaidī! Es taču neatbraucu šeit gulēt! Vakarā vēlreiz mēģinu “izstaigāties”. AAAAA!!! Man obligāti rīt jābū “uz kājām”, rīt būsim Kostarikā!
Draugi un Zūzī ar Nando saziedo zāles, vēl viena tēja ar citron un gulēt!
Tad jau redzēs, ko nesīs rītdiena.
Vai Tu kaut ko zini par Kostariku?