Mana Karību pērle- Kartahena de Indias /Kolumbija.
Saulains, silts, skaists rīts. Ūdens mirguļo saules staros un mūsu kuģis lēni slīd ostas virzienā garām Kolumbijas piekrastei. Var redzet gan augstceltnes- mirguļojošus debesskrāpju, gan senus aizsargmūrus un cietoksni. Pašsajūta neticami laba. Brokastojam uz kuģa klāja saulītē un vērojam tuvošanos ostai. Ir pat nedaudz par karstu, bet mēs baudam. Lieliska maltīte un dzirkstošs šampanietis no norasojušas glāzes- ļoti piederīgi kruīza glamuram.
Ostā pietauojušies vairaki kruīza kuģi. Pati piestātne piekrāmēta ar jūras konteineriem. Tie ir tiešām milzīgi, bet izskatās kā tādi spēļu klucīši dažādās krāsās. Pabrokastojuši klīstam pa klāju, lai drīz dotos apskatīt pilsētu. Šoreiz vecpilsēta pavisam tuvu, bet vienalga ļaujamies tūres busam mūs nogādāt turp.
Gids šoreiz drusku kaitinošs, uzspilēti jautrs, drusku agresīvs un ne pārāk patīkams. Kaut ko stāsta, bet vispār neko no tā neatceros, jo stasta tā, kā pēc pienākuma, bet bez dzirksteles. Viņš drīzāk izskatās pēc narkodīlera, ne gida. Nepatīkams tips.
Pa ceļam interesanta un savdabīga arhitektūra, dažādi cilvēki. Cenšos „iebraukt“ sajūtās un atslēgties no skaļā „bļaura“.
Un tur jau vecpilsēta.
Vienojušies par tiksanās vietu un laiku, dodamies vecpilsētā savā gaitā. Tikšanās vieta pie skulptūras ar kristietibas nesēju un vietējo pamatiedzivotāju… Šī ir vesela tēma, bet par to citreiz.
Man patīk!!! Viss patīk!!!!! Krāsaini, koši, pilns ar dzīvību, silti un drusku trokšņaini. Atkal jau, līdzīgi kā Meksikā un Panamā, šeit jūtos kā zivs ūdenī. Un jo tālāk pilsētā, jo vairāk! Te ir krāsas! Tik daudz krāsas! Nu nav tā, ka man nepatik dzīvot tā, ka es dzivoju vai tur kur dzīvoju, bet tā atšķirība ir tā skaistā! Šeit krāsas ir visur! Es varu apraudāties no tā, cik skaistas un košās ir tās! Un cilvēki nebaidās no krāsām. Viņi staigā koši tērpti, šķiet nenojaušot, ka var savādāk.Reāli var noreibst.
Kartahenu/ Kartagenu dibināja 1533.gadā spāņi, nosaucot to par godu Spānijas pilsētai Kartahenai. Tā ir nozīmīga Kollumbijas ostas pilsēta. Vecpilsētas mūri un flīzes ir no koraļļu bluķiem. Ēkas košās, krāsainas, interesantas. Pilns ar cilvēkiem. Tūristi un vietējie. Katram savi pienākumi- vietējie cenšas iztirgot visu pēc kārtas gan augļus, gan rotas, gan gleznas, gan T-kreklus. Tūristi vainu pērk vai cenšas izvairīties no aktīvajiem pārdevējiem. Var nofotografēties ar melnīgsnējām sievietēm košos tērpos un augļu groziem uz galvas., tik jāvienojas par samaksu. Te var nerēķināties ar amerikāņu dolāriem.
Visur mudž no ļaudīm, spēlē mūzika. Skvēros un laukumos var redzēt tūristu policiju, kura palīdz problēmās nonākušajiem iebraucējiem. Kādā katedrālē loti skaista mūzika. Aaa! Satieku savus draugus! Uz kuģa nesanāca, tagad katedrālē saskrienamies. Viņi no kuģa atbraukuši ar taksi. Manuprāt, tā ir pavisam laba opcija, bet pie mūsu „noslodzes“ kruīzā, īpaši neanalizējām nokļūšanas iespējas. Sākotnēji visu norezervējam un bij doma procesā varbūt veikt korekcijas, bet process pats visu laiku ienesa korekcijas, tāpēc atstājam kā ir. Un ir labi!
Ar Martinu no katedrāles dodamies pa šauru ieliņu turp, kurp deguns rāda. Pa ceļam brauc retro auto! Nu tādi lieli limuzīni, kā mana Tēta vecā Volga manā bērnībā! Man tik ļoti patīk tās mašīnas. Šīs ir bez jumta, bet izskatās tāpat. Es laikam labprāt brauktu ar Volgu. Man patīk tie dīvānveida sēdekļi. Bērnībā kad braucām sēnēs- mierīgi 3 cilvēki sēdēja priekšā un vēl 4 aizmugurē…ok, tas cits stāsts. Bet šie auto uzvēdī tādas mīļas atmiņas. Skaisti! Šādu tūrīti caur pilsētu ar antīko auto varēja nolūkot, bet mēs to neizvēlejāmies, jo gribējās sajust to pilsētas pieskārienu savām pēdām.
Te košās durvis, tur koša māja, tālāk krāsains balkons, vēl skaists skvērs. Klīstot pamanu ieeju kādā namā vai pagalmā- īsti nav skaidrs.Tur viss tik krāsains! Tik dažādas skaistas lietas, krāsaini apģērbi, dažādas rotas, glezniņas un gleznas, košas mēbelītes, pārsteidzoša kafenite, viss, viss košs. Tāda kā krāsu eksplozija, kur dominē rozā un maigi tirkīza toņi. Es aumaļām kampju šo krāsaino gaisu un sajūtas. Esmu kā apskurbusi! Ejot cauri, šķiet, cenšos uzsūkt šo visu sevī. Varu nepamanīt kādu detaļu, bet tā kopējā sajūta fascinē. Ar kādu gleznotāju, kurš glezno uz neregulāriem koka dēļiem, kas vairāk atgādina mazas dēļveidīgas pagalītes, kur virsma ir nelīdzena un veido dažādas plaknes, bet gleznojums papildināts ar zelta foliju, apjautājos, kas te ir. Izrādās, tas ir tāds kā iekšpagalms ar daudzu dažadu mākslinieku, dizaineru stendiem, kur var iegādāties oriģinālas lietas un arī pasēdēt kafejnīcā, apēst rozā kūku un iedzert labu kafiju. Kamēr Martins jautā par kādu vietu, kuru vēlamies apskatīt- es „rukšķot“ no labsajutas „peldu“ pa krāsu piesātināto telpu. Fotografejos, fotografēju savu sava apdrukatā dizaina somu un domāju, ka šeit nekas, NEKAS no tā, ko gleznoju uz šallēm vai kleitām nevar būt par košu! Tā ir tāda bauda! To nevar izstāstīt! Ja Latvijā man vairākkārt ir nācies dzirdēt, ka mani darbi ir par košu, par spilgtu, tad šeit, manuprāt, nav pat tāda termina: „par košu“ . Man škiet, ka ja viņiem kaut kur paradās pelēkā krāsa, tad tā ir sajaukusies nejauši. Viņi neko nezin par latviešu „koši pelēko“! Un es nenoliedzu pelēkā skaistumu! Noteikti nē! Bet arī krasu skasumu nevar noliegt! Ak! Martins mani mudina doties tālāk, jo gribas vēl šo to apskatīt, bet man ir ļoti grūti atstāt šo vietu. Piemiņai nopērku košu blociņu un „aiz matiem“ izvelku sevi uz ielas. Fū. Tiku ārā. Ja nebūtu iznākusi, Martins laikam būtu atstājis mani te. Labi, labi. Man jau ar vēl gribas paspēt kaut ko apskatīt.
Centrālā laukumā ir guļošas apaļīgas sievietes skulptūra. Tāda sulīga, liela, skaista bronzas sieviete. Gandrīz katrs cenšas noglāsta viņas dupsi, vederu vai krūtis un nofotografēties ar viņu viena kadrā. Tāda ir tā šejienes sieviete- daiļa savās ražīgajās miesās.
Te visur kūsā dzīvība! Skvēros ļaudis ietur maltīti, kāds kaut ko tirgo, kāds lasa grāmatu, cits klīst ar smaidu līdz ausīm ( es par sevi). Pa ieliņām brauc augļu tirgotāji ar ratiem, kuri ir nereāli koši ar savu piedāvājumu.
Augļu tirgotāju ratos ir gardākais mango- dzeltens, sulīgs, maigs un ļoti salds. Gribētu ratus ar visiem augļiem paņemt līdz…varbūt nākamreiz.
Pa ceļam skaists dizaineres veikals ar elegantiem, smalkiem tērpiem. Glīti iekārtots. Nekļūdīgi novērtēju pašu dārgāko kleitu, kas viscaur izšūta ar pērlītēm. Kad jautāju, vai drīkst fotografet- pardevēja man parāda labāko vietu no kurienes sanāk visglītākās bilde. Te gandrīz visi komunicē, smaida un ir ļoti atsaucīgi.
Te ir gan apavus veikali, gan audumu veikali. Esmu samierinajusies ar savas garderobes „alternatīvo ceļojumu“ un to, kas nav , bet vienus solidus apavus pie kleitas gan gribas. Izvēlos vaļējas kurpes ar sudrabainu stīpiņu. Tagad man būs vakarā elegantāki apavi, lai dotos uz restorānu. Apavi no Kolumbijas! Labprāt apskatītu arī audumu piedāvājumu un paklejotu vēl pa bodītēm, bet esam limitēti laikā, tāpēc iepirkšanos atstājam uz nākamo reizi.
Iebāžam degunu glītā kolumbiešu rokdarbu dizaina veikaliņā. Ir interesanta saruna ar pārdevēju. Mums ar Martinu ar ir bijuši saloni- Martinam Ķelnē, man Āgenskalnā, Rīgā. Interesanti dzirdēt viņas stāstu.
Skaistajā ēkā, ko fotografēju no ārpuses ar savu uzticamo „spurgaliņu“, ir plaši atvērtas durvis. Tur vīriešu apģērbu veikals. Ak man dieniņ! Aaaaaaaa! Krekli, bikses un pat apavi viss saskaņojams vai nu vienā krāsā vai dažādās. Bet nu tās krāsas! Es ģībstu! Neiedomājami!
Esmu dabūjusi reālu krāsu lādiņu.
Dodoties tālāk kāds man mēģina iepārdot Tkreklu un keponu- jautāju vai izskatās, ka tas būtu mans stiliņš, pārdevējs iesmej un saka, ka laikam tomēr ne.
Martins tiek pie vairākiem draugiem- viens mēģina iepardot pirātu kuģi ar Domino kauliņiem iekšā. Otrs – mīms, kurš atdarina Martina kustības un labprāt nopelnītu kādu dolāru. Viņš ir ļoti jauks. Mēs esam laimīgi atbrīvojušies no visas skaidrās naudas un sakam, ka varam tikai ar karti. Viņš pamet ar roku, kā teikdams, ai, liekaties mierā! Tad apkampj Martinu un saka, lai fotografēju. Pēc laika, Viņš pienāk arī ar savu telefonu, lai nofotografēju viņus abus. Puiši paliek tērzēt, tikmēr es vēl cenšos uzsūkt krāsās.
Viens ir skaidrs, Kartagena ir vieta, kur vēlos atgriezties. Pāris stundās ir daudz par maz.
Mūs izlaiž pie piestātnes. Caur ierobežotu parku, kas ir kā zoodārzs dodamies uz kuģi. Te daudz papagaiļu, pāvu, dažadu dzīvnieku un augu. Arī šeit pavadam prāvu stundiņu un dodamies uz kuģa pusi. Vēders sāk kurkstēt un saka, ka ar krāsām vien paēdis nebūsi. Nu jā, vēders no krāsām paēdis netiks, bet dvēsele pabarota kārtīgi.
Šī bij viena mega krāsaina diena!
Rīt Dominikānas Republika… varbūt mūs tur gaida kāds pārsteigums?
Ko Tu zini par Dominikānas Republiku? Kādi priekšstati?
P.S. Mīļš, mīļš paldies, jums visiem, kas lasa un ik pa laikam „iebaksta“ ar jautājumu- vai tad turpinājums nesekos? Kas ar to bagāžu? Kad, kad būs nākamā daļā? Tu mani nobloķēji un es neredzu tālākos turpinajumus? PALDIES, jums! Esmu sākusi rakstīt un likt kopā nākamo daļu, bet kopā ar darba dunu un pavasari, drusku neiespēju. BET viss būs
Ielikšu „storijos“ info, tiklīdz nopublicēšu nākamo.
Paldies