Rīts. Esam piestājuši salīdzinoši netālu no Belīzas krasta. Zini, kur ir Belīze? Esi par to kaut ko dzirdējusi? Es līdz šim pilnīgi neko!
Mums ar Martinu piesātināts dienas plāns, BET Martins jūtas riktīgi draņķīgi. Visu nakti noklepojis. Nekas no iepirktajām zālēm īsti nepalīdz. Izsaku piedāvājumu nedoties ekskursijā, bet tomēr dodamies, jo kas to zin vai jelkad būsim Belizē atkal!
Pabrokastojam, Martinam vispār nav apetītes, bet es par savu nesūdzos. Dodamies „stāties” savā rindā. Pie kuģa pietauvojies, kuģītis, kas mūs nogādā krastā. Lielais kuģis nevar peldēt tuvāk Belizei, jo šeit ir otrs lielākais rifs pasaulē pec Lielā Barjerrifa, kas atrodas Austrālijas piekrastē.
Man patīk, ka ceļojot varu paplašināt ne tikai savu redzesloku par dažādām kultūrām, bet arī par ģeogrāfiju. Skolā jau viskaut ko skolotāja Vasiļjeva mācīja, bet…
Esmu uzvilkusi jauno peldkostīmu un tuniku. Tā sakot, gatava mūsu izbraucienam. Šodien 2x paredzēta snorkelēšana. Es jau laicīgi iedzeru ceļojumu tabletes, jo man ne pārāk patīk, kad sašūpo. Vienalga vai tās šūpoles vai nelielāka laiviņa. Ātri varu saķert sliktu dūšu.
Tuvojoties krastam pirmais iespaids- ļoti koša un krāsaina tā Belize! Nu bet tiešām krāsaina! Dodamies uz savu ātrgaitas laivu. Šoreiz nelielā grupiņā braucam vispirms snorkelēt pie mangrovēm, kur dzīvo daudz zivis. Tur sadalāmies pa mazākām grupiņām un ar vienu no laivas gidiem dodamies tās lūkot. Martins paliek laivā, jo ik pa laikam klepo un īsti laba pašsajūta nav. Tā šķiet pareizāk.
Man te viss patīk. Ūdens varēja būt siltāks, bet ir ok. Gids ik pa laikam vērš uzmanību uz kādu zivtiņu. Bet nu nav tā, ka viņas šeit sēž un gaida mūsu ierašanos. Diezgan amizanta tāda snorkelēšana. Kāda dāma atgriežas laivā, jo ūdens par aukstu, cita uzsāk patvaļīgu maršruta izvēli. Šeit svarīgi ar kājām neaizskart pamatni, jo tad ūdens saduļķojas un vispār neko nevar redzēt. Es saskatu riktīgi daudz zivtiņu. /Vecāki! Vēršiet savu bērnu uzmanību un rādiet viņiem dzīvniekus, putnus, zivis, kukaiņus u.c.! Tas attīsta uzmanību. Mani vecāki tā darīja un esmu viņiem pateicīga! /
Nav tā, ka kaut kas dikti īpašs, bet ir interesanti. Vai normāli es brauktu pusstundu ātrgaitas laivā kaut kādus n desmit kilometrus pēc šī- laikam ne, bet no otras puses- kāpēc ne?! Viens kungs drusku „puktīgs”, jo redzējis tik pāris zivteles. Es gan nevaru daudz vairāk
.
Izlienam ārā, satinos dvieļos, jo nu dodamies un rifu snorkelēt. Tas ir 2.lielākais koraļļu rifs. Vajadzētu būt īpaši labi!
Ak man dieniņ! Tas atkal ir 40 minūšu braucienā. Mugurā slapjais peldkostīms, vējš braucot pūš ne mazāk kā Meksikā braucot ar to busu, kas nemaz nebija buss. Laiva nesas pa ūdens virsu ar nereālu ātrumu. Skati skaisti, mangroves, putni un tad jūra, jūra vien. Pa ceļam pāris salas uz kurām pa vienai villai un dārzs. Atkal daudz ko domāt- kā viņi tur dzīvo. Kā tur atvesti celtniecības materiāli, lai tādu būvi uzceltu un un un , un ja orkāns, tad ko viņi tur??? Laiva nesas tik tālāk. Slapjie mati kļuvuši sausi, bet slapjais peldkostīms ir diezgan padzisis. Satuntulējos dvieļos un ceru, ka drīz būs tā skaistā zivju parāde. Esmu nedaudz nosalusi, bet, protams, lienu ūdenī. Martins arī šeit paliek laivā, jo galīgi nejūtas snorkelētājs. Kamēr visi salec ūdenī- laiva ir labi sašūpota, tabletēm iedarbības termiņš beidzies. Drusku nelabi, bet nu labāk snorkelēt nekā sēdēt laivā. Te ir vairākas laivas ar zivju vērotājiem, svarīgi sekot savam gidam, lai nesajauktu kompāniju un pēctam neiekāptu citā laivā.
Es nevaru teikt, ka šis bija kaut kas ārkārtēji superīgs, galīgi ne. Bija krāsainas zivtiņas, lielie gliemežvāki, bet koraļļi likās tādi… bāli un zivtiņas bija, bet salīdzinot ar citām reizēm- nu ne tā, ka oh! Varbūt šodien nebija zivju diena
.
Nemelošu- priecājos atgriezties laivā, jo reāli nelabi. Piekopju elpošanas vingrinājumus, lai aizvairītu nelabo dūšu. Te pēkšņi parādījies bariņš ar haizivīm. Cilvēki tās fotografēja un filmēja, arī Martins, bet es tikmēr cītīgi elpoju, jo nav celofāna maisiņu šādam gadījumam… Nelabā dūša lēnām atkāpjas.
Viens no laivas biedriem uzsāk sarunu un prasa vai esmu no Berlīnes, ka man tāds berlīnietes akcents
ha ha ha. Forši, tas nozīmē, ka mana vācu valoda „neliek domāt“, ka neesmu vāciete Ar kungu drusku parunājām par zivīm, par snorkelēšanu, par ceļojumu. Viņš zin, ka Rīga ir skaists tūrisma galamērķis. Vēl pāris cilvēku iesaistās sarunās. Ir interesati.
Ūdens krāsa ir fantastiska! Laivai nesoties pa ūdens virsmu baltas šļakatas šķīst uz visām pusēm. Tāda nereāla sajūta. Tas tirkīzkrāsas ūdens mani visu laiku pārsteidz!
Piestājam pie salas Caye Caulker, kura atrodas pie Belīzas krastiem. Ļoti koša, skaista un kā no pastkartītēm. Mājas krāsainas un sajūta kā Sinevillā, tik nereāli reāli. Te mums stunda paklaiņot. Uz šīs salas neesot mašīnas tikai „golfa” mašīnas un divriteņi. Šī ir iecienīta tūristu vietiņa. Sala ir pavisam neliela. Tur var labi atpūsties, snorkelēt, garšīgi paēst. Mēs nobaudījām grillētu vistu ar dārzeņiem. Bija tiešām gardi.
Te pārmijām dažus vārdus ar amerikāņu pāri, kuri atbraukuši garajā vīkendā. Viņi pastāsta par daudz interesantām iespējām ko redzēt uz salas un saka, ka mums noteikti šurpj jāatgriežas. Viņi arī zināja, kur ir Latvija un ka te pašreiz ir sniegs!!! Nemelošu tas ir pārsteigums. Bieži, kad saku, ka esmu no Latvijas, daudzi saka, ka jā, jā, viņi zin Lapzemi, ka tur dzīvo Ziemassvetku vecītis u.t.t. Savukārt pie viņiem Kalifornijā ir lielie ugunsgrēki un viņi visu laiku sazvanās ar vecākiem un norūpejušies, jo vecāki dzīvo salīdzinoši netālu no ugunsgrēka skartajiem reģioniem. Savstarpēji novēlam veiksmi un brīnišķīgi pavadīt atlikušo atvaļinājumu. Ļoti sirsnīgi un mīļi.
Man reāli patīk ceļojumos (īpaši dienvidos), šīs nepiespiestās, impulsīvās, foršās sarunas ar svešiniekiem.
Vēl nedaudz paklīstam.pa salu. Krāsaini cilvēki, rozā palmas, suvenīros var iepirkt lielus gliemežvākus un smalkus rokdarbus. Visur skan mūzika, ļaudis čalo, rodas sajūta par laisku laika pavadīšanu.
Dodamies pie savas laivas, kur komanda mūs cienā ar Karību punšu. Tālāk peldēsim uz sēkli jūras vidū jeb uz „jūras solu“.
Sajūta te sirreāla, jo uz visām pusēm, cik tālu redzi ir tikai ūdens, bet te stāvi uz sēkļa jūras vidū, līdz krūtīm ūdenī, peldi un jūties tik droši.
Izbrauciens iet uz galu un labi, ka tā. Jūtamies saguruši.
Laimīgi nokļūstam uz kuģa vēl pirms saulrieta.
Daudz domāju par to vieglumu un relaksiņu, kurš ir arī Belizē. It kā šķiet pašsaprotami, saule, jūra, zivis, kāpēc nerelaksēties…
Atgriežoties mājās galīgi nejauši redzējām vācu tv pārraidi tieši par Belizi. Saprotu, ka tas „relaksiņš” nav bijis vienmēr. Vairāk kā 100gadus Beliza bijusi britu kolonija, pazīstama, kā Britu Hondurasa. Neatkarību no Apvienotās Karalistes tā ieguvusi tikai 1981.gadā. Oficiālos datos valsts valoda ir angļu, bet viņiem ir arī sava valoda, savas tradīcijas, sava kultūra. Tādi tie laikmetu grieži. Beliziešiem ir svarīga saskare ar dabu, ar zemi, jūru. Viņiem ir daudz svētvietu, bet baudzas svētvietas apbūvētas tūrisma attīstībai. Tāds ir tas tūrisma spožums un posts.
Tāpēc, draugi, ceļojam, baudam, iepazīstam nepazīstamo un vienmēr izturamies ar cieņu pret cilvēkiem, kuru zemē viesojamies, pret viņu kultūru, paražām, dabu!
Paldies, Tev, kas lasa un seko līdzi šīm mana ceļojuma piezīmēm! Nākamā un visas citas daļas jau pavisam drīz.