Panama
Rīts. Ir kā ir, bet ja kuģis pietauvojies Panamā- jādodas to aplūkot. Šoreiz braucam ar lielo busu. Mums ir ļoti jauka, runātiga un konstruktīva gide. Pa ceļam uzzinam loti daudz par Panamu, tās izglītības sistēmu, cilvēku nodarbinātību, par mežiem, pilsētām, nevienkāršo vēsturi, iedzīvotājiem un reliģiju.
Piestājam pie slavenā kanāla. Tas gan nebija programmā, bet gide nolēma, ka mazs līkumiņš nekaitēs. Un kāpēc ne? Labāk vienreiz redzēt nekā 100reiz dzirdēt. Un mās arī redzējām! Tieši šai brīdī pa kanālu tiek vests cauri viens kuģis. Interesanti. Visi sablīvējušies pie autobusa loga un vēro. Atzīšos, nebiju diez ko iedziļinājusies, kas un kā tai kanālā notiek, vien zināju, ka tāds ir un tas ir ļoti svarīgs.
Panamas Republika ir starptautisks darījumu centrs un tranzītvalsts, kur šis kanāls ieņem centrālo vietu. Pēc gides stāstītā, ja cilvēks strādā šai vietā saistītā ar kanālu- viņa darbs ir ļoooti labi apmaksāts. Bet ja izvēlas studijas sasitībā ar ostu (tur tika uzskaitītas visādas specialitātes), tad studiju maksa ir ievērojami augstāka, kā jebkurā citā programmā, jo arī darba samaksa pēc studiju beigām ir daudz augstāka kā citur.
Brauciens ar busu no mūsu kuģa līdz vecpilsētai aizņem gandrīz 2 stundas. Ceļš ir tik dažāds- gan caur pilsētas ieliņām, gan gar mežiem, pa šosejām ar plašu ainavu visapkārt, caur lielpilsētu pa moderniem ceļiem.
Braucot ārā no ostas teritorijas- ēkas likās ļoti nabadzīgas, noplukušas. Atgādināja mūsu mikrorajonus, bet nu tā, ka dikti nabadzīgi. Savukārt braucot tālāk, pilsētā ceļi ir ar daudz joslām, viaduktiem, braukšanas joslām dažādos līmeņos. Ēkas jo vairāk uz centru, jo modernākas. Daudz debesskrāpju un dažādu biznesa centru.Tas ko redzam pa ceļam ir ļoti kontrastaini.
Mūsu mērķis ir Panamas vecpilsēta.
Tā ir tipiska koloniāllaika pilsētā ar spāņu un franču ietekmi. Glītiem balkoniem, metālkalumiem, bruģētām ieliņām, glīti krāsotiem namiem, skaistām viesnīcām, baznīciņām un katedrālēm. Skaista pilsētas, kurā ieej un saproti, ka esi uz viena viļņa. Šeit bij izteikti sajūta, ka ’uzsūcu’ šo vietu sevī.
Atkal jau tīras, spilgtas krāsas akcenti uz baltajiem namiem. Arī krāsainas ēkas un daudz dzīvības. Laukumi, skvēri, veikaliņi, kafenītes un restorāniņi. Viss tīs un sakopts (vismaz tur kur mēs gājām).
Panamu apskatam paši. Gidei uzprasam, kur ir aptieka un viņa mūs laipni pavada līdz tai (pašsajūtas jāmācās nobalansēt, jo ir gan klepus, gan galvassāpes, gan vēders griežas, bet gribas redzēt un baudīt to, pēc kā esam atbraukuši). Pa ceļam gide stāsta, ka vecpilsētā ir aizliegts dedzināt sveces, jo reiz bijis liels ugunsgrēks, kas nodarījis milzīgus postījumus. Viņa daudz viskaut ko pastāsta un es ar pusatvērtu muti lūkojos apkārt un cenšos to visu “pārstrādāt”.
Arī katedrālē, kur gribam aizdegt svecīti par Martina Omi Irmu, ir tikai elektroniskās svecītes. Nu tā savādi.
Pie katedrākes sastopam Zūzī un Nando! Tas ar parasti ir interesanti, ka var aizdoties un citu pasaules malu un būt, un satikties vienā sekundē, vienā vietā ar kādu pazīstamu, kurš ar ir te. Viņiem ir cits maršruts, cits gids, bet tieši šai minūtē esam Panamas vecpilsētas vienā no laukumiem. Piemēram, manus draugus uz kuģa, kas ir daudz mazāks par Panamu, mums nesanāk tā nejauši satikt jau vairākas dienas. Katram.savs ritms.
Dodamies pa vecpilsētas ieliņām. Šeit ir daudz specializētu cepuru veikaliņu. Man Panama asociējas ar kanālu un šīm cepurēm. Biju noskaņota vienu tādu sev iegādāties. Protams, ne kanālu, bet cepuri. Viegla, ērta un, manuprāt, man piestāv. Vismaz frizierim nebūs jārāj mani par saulē sadedzinātiem matiem (bet gan jau esmu paspējusi viņus pabojāt, jo ceļojums jau iet uz beigām, bet galvassegu iegādājos tikai tagad).
Interesants ir Panamas cepures stāsts, jo vispār tā cēlusies no Ekvadoras, kur tās sāktas izgatavot 17.gs. Bet tāpat kā citas preces no Ekvadoras tika nogādātas Panamā un tikai tad tālāk uz Ameriku, Āziju un Eiropu. Un no tā arī cēlies šis nosaukums. Cepures pīšanas tehnoloģijai 2012.gadā piešķirts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma status.
Vienā bodītē (ieliku arī video) varēja apskatīt pīšanas veidus un cepuri dažādās gatavības stadijās. Jo smalkāks un sarežģītāks pinums, jo dārgāka cepure. Nākamreiz drošvien pirkšu zilu. Šoreiz gribējās tradicionālo variantu.
Te ir arī veikali ar ļoti skaistām, pītām, kvalitatīvām roku darinātām maskām. Neko nezinu par to kam un kāpēc, bet katra maska tiešām kā mākslas darbs.
Man patīk šīs pilsētā atmosfēra, pati pilsēta un tā enerģija, kas šeit virmo. Mēs nesteidzīgi baudam to, ko var redzēt un sajust.
Gribas drusku iestiprināties. Parasti izvēlamies kaut ko specifisku konkrētajai vietai, bet šoreiz izvēle krita uz picu. Jā, picu ar šķiņķi un ananāsiem. Un pārsteigums- tai pāri bij pārslacīts medus. Man patīk dažādas garšas kombinācijas. Šīs bija lieliskas.
Staigājam nesteidzīgi pa ieliņām. To mācos- nesteidzīgi baudīt un sajust vietu, nevis skriet pa 100000 objetiem.
Uz ielas stendiņos tirgo arī tradicionālos izšuvumus, kur audumi aplicēti vairākās kārtās. Smalki un virtuozi. Kāda kundzīte sēž un šuj turpat stendā. Nesen šai tehnikā vadīju nodarbību Rūjienas Tautskolā. Šeit tas ir attīstīts superlīmenī. Skaisti, koši, tradicionāli ornamenti. Tā biju aizrāvusies skatot un pētot, ka neko nenofotografēju.
Protams, arī šeit ir tradicionālie suvenīri ar uzrakstu PANAMA, bet te ir arī daudz dažādu tādu lietu, kādas nav redzētas citur. Tās piesaista uzmanību un manai sirdij liek gavilēt, jo es ienīstu to notrulināto vienveidību visā- rotās, apģērbos, suvenīros. Pasaule ir tik interesanta un daudzveidīga, ka nevajag visu ielikt kaut kādos standartos un rāmjos. Individuāli izgatavotām lietām ir tāds šarms!
Vēl viena kafija un dodamies uz busu.
Es nevaru tā ļoti skaidri nodefinēta, kas man šķita tik īpašs šai pilsētā, bet tā man ļoti patika.
Esam laicīgi uz kuģa un dodamies uz baseinu. Lifts. Un Te nu man bija tā situācija, kad samulsu ne pa jokam. Liftā iekāpj sieviete ar tādu pašu tuniku kā man. AAAAAAAA!!!!!! Es redzu viņu, viņa redz mani, citi redz mūs! AAAAAA!!!!!! Un es samulsu! Bet tik ļoti. Es vispār diezko nemulstu, bet te tā, ka vispār nesapratu, kā reaģēt. Man tā nav gadījies droši vien no bērnudārza laikiem, vai ok., skolas laikā, kad bija jānēsā formas tērps. Bet formas tērps vai kora tērps nav vienkārši apģērbs, un tad tas bija savādāk. Es nezināju kur likties. Pēctam jau pašai smieklīgi, bet tai brīdī… Un tad sieviete iesmējās un saka: re kā, mēs abas esam Meksikā tikušas pie jauna apģērba. Es drusku atguvusies arī iesmaidīju un kaut ko nomurminu.
Nemelošu- man tas bija tik… tik savādi. Es laikam negribētu vēlreiz būt vienā liftā vai pie blakus galdiņa restorānā vienādā tērpā ar kādu citu.
Un te nu man skaidrāk kā jebkad kļuva skaidrs, ka individuāli izgatavots apģerbos ir „spēks“. Tā ir pilnīgi cita enerģija un cita pašsajūta. Tevi nevar “apdraudēt” kāds, kuram ir identisks tērps, jo tāda vienkārši nav! Es domāju, kā jūtas tie cilveki, kuri pērk apģērbus tikai lielveikalos un regulāri sastop tāpat tērptu cilvēku. Bet varbūt tajā ir kaifs, kuru nesaķēru?
Laikam esmu izlaidusies. Nav tā, ka es nepērku šo to no apģērba masmārketā, bet parasti tie ir topiņi, jaciņa, brunči, kurus kombinēju ar aksesuāriem vai kaut ko apgleznotu, un tad tie kalpo kā fons un nedominē. Šoreiz tunika nebija kā fons
.
Reiz gribēju nopirkt kāda latviešu zīmola košu, puķainu kleitu. Izleca reklāma FB. Ļoti skaistu, košu, bet nenopirku, jo skaidrs, ka šīs kleitas ir daudz- dažādos izmēros, viena fasona, vienu printu. Pēc nedēļas Valmieras pilsētas svētkos es vienlaicīgi redzēju viena mana skata robežās 3 sievietes šādās kleitās. Arī viņas viena otru redzēja un bij tāda kā drusku neveikla “satikšanās”. Apmēram kā man liftā.
Es sapratu, ka apģērbs man ir kā daļa manis, manas individualitātes. Un pie tā arī palikšu. Šis man „parāva“ vaļā veselu tēmu, kuru apzinos, bet laikam tā bija kļuvusi tik pašsaprotama, ka īpaši tai virzienā vairs nedomāju. Es saprotu, ka tas ko daru man ir svarīgi gan pašai, gan manām klientēm- apģērbs, aksesuāri, kuri izceļ nevis unificē.
Kā jums ir, vai arī jūtaties neveikli sastopot cilvēku tādās pat drēbēs kā jums? Bet ja iepērcies tikai lielveikalā, vai ir iespējams, ka nesastapsi citu tādās drēbēs?
Viss. Viss. Aizrāvos.
Labi, dodamies uz baseinu. Pirmstam kokteilis un… ak, neee….vēl viena sieviete tāda pat tunikā. Viņa gan bija drusku tālāk un mēs nesastapāmies. BET mēs bijām 3 vienādā apģerbā uz viena klāja. Un man īsti nav ko pārvilkt, jo tas sasodītais Condor nekustīga pēcpusi un nav piegādājis mūsu koferus jau vairāk kā 10dienas. Viņiem bija tik daudz iespēju labot savu kļūdu. Rrrrr.
Saprotu, ka nav pasaules gals, bet gribu savu apģerbu- vienīgo un neatkartojamo. Jūtos kā ķīlniece sava nesaņemtā kofera sakarā.
Mīļas klientes, paldies, ka jūs man esat un paldies, ka pasaulē ir daudz cilvēku kuri rada skaistas un “neštancētas” lietas, un ka ir cilvēki, kuriem ir svarīgi nesaplūst vienā pelēkā masā.
Ak, pasaulīt, tu esi tik skaista savā daudzveidībā. Nepazaudē to!
Vakarā ir tradicionālā sadziedāšanās, kad visi var dabū saprintētas dziesmu brošūriņas un kopā uzdziedāt vācu jūrnieku/zvejnieku dziesmas. Kruīza directors Sebastians vada šo sadziedāšanos. Ir sanākuši daudz cilvēki un vienojas kopējā dziesmā. Iespaidīgi! Tādi, kā mazie dziesmusvētki. Pilnīgi skudriņas pārskrien pa kauliem. Skaisti!
Pēctam ļaudis izklīst. Martins nejūtas labi un dodas gulēt. Nolemju uzkavēties bārā, kur iepazīstos ar kundzīti no Berlīnes. Viņas vīrs ar nejūtas labi un guļ. Tā mēs abas interesantās sarunās pavadam atlikušo vakaru. Viņai šis ir 7tais kruīzs. Ļoti interesanti. Arī viņai reiz bagāža piegādāta kruīza vidū. Kā viņa teica, kamēr tu kaut ko tādu nepiedzīvo- nesaproti, cik.traki tas ir šādā braucienā palikt bez bagāžas.
Viņa man iesaka kādu itāļu balzāmu pret klepu. Nobaudām to veselības nolūkā un dažus citus dzērienus. Tad drusku ieskurbušas šķiramies. Bij riktīgi feini.
Jāizguļas, jo rīt atkal jauna vieta un „jāuzsūc“ jauni iespaidi
Rīt piestāsim Kolumbijā. Ar ko Tev asociējas Kolumbija? Man ar narkotikām, noziedzību un asa sižeta cienīgām filmām.