Dominikānas republika
Agrs rīts. Piestājam Laromanā. Aiz loga redz austošu sauli. Eh, brauciens lēnām tuvojas beigām…vēl tikai 2dienas.
Vai atceraties stāsta sākumu… par bagāžu!? Jā, to, kura mums četriem aizkavējās Frankfurtē un kuru Condor mums „nevareja“ piegadāt lidz kruīza sākumam uz Jamaiku, vai kaut vai uz kādu citu piestātni kruīza vidū. Jā! To pašu sākumu no kura arī radās ideja rakstīt un publicēt šīs Karību piezīmes FB. Šodien laikam būs tā diena, kad to saņemsim…14.tā celojuma diena… Kā jūtamies šai sakarā- nemēģinu analizēt. Vakarā redzēs. Koncentrējamies uz ceļojumu.
Ejam brokastīs uz restorānu “Atlantik”. Tur parasti ir tāda pati bufete kā citur, tik restorānā viss ir smalkāk. Bet šoreiz restorāna centrā pārsteidz viesmīlis, kurš stāv aiz kaviāru stenda un ja vēlies- uz šķīvja, kur jau servēta pankūciņa, saberzta ola un zaļumi- uzliek dažāda veida kaviāru. Man ļoti garšo kaviārs. Tur pat arī galdiņš ar dzirkstošu vīnu. Man garšo dzirkstošs vīns. Man garšo kaviārs un dzirkstošs vīns. Brīnišķīgas brokastis
. Martinam kaviārs negaršo un labi vien ir, varu to labāk izbaudīt.
Šodien Zūzī dzimšanas diena. Vakarā dosimies uz restorānu, lai to kopīgi nosvinētu. Nando vēl joprojām jūtas slikti. Kuģa ārsts viņam izrakstījis antibiotikas. Viņš un Zūzī paliks uz kuģa. Mani draugi dosies uz kādu smalku pludmali, bet mēs ar Martinu brauksim ekskursijā uz Santo Domingo.
Kā ierasts- dodamies cauri piestātnei uz savu autobusu. Liels, komfortabls buss. Šodien mūsu gids ir melnīgsnējs vīrietis, kurš runā brīnišķīgā vācu valodā un viss brauciens ir kā performance. Viņš runā balsīs, ja vajag- uzdzied vai uzdungo. Stāsta interesantus faktus. Ceļš ir diezgan garš, bet laiks aizskrien nemanot. Priecājos, ka sēžam pašā priekšā un var labi visu uztvert. Viņš lieto sejas masku, jo viņa meitiņai ir kāda smaga imūndeficīta slimība un pat viss nelielākais bacilis var viņu nogādāt atpakaļ slimnīcā. Tad nu viņš iespēju robežās cenšas izsargāties. Visi ir saprotoši un tas nekādi netraucē viņu uztvert. Viņš pārvalda 7 valodas. Vācu valodu mācījies no internetā atrodamajiem ierakstiem. Un es skaidri zinu no kuriem, jo pati tos klausos. Stilīgi!
Pa ceļam gan milzu reklāmas, gan cementa rūpnīca, gan skaistas viesnīcas, gan liela netīrība. Skaista daba un plaši skati.
Buss mūs izlaiž pie pilsētas aizsargmūra. 1492.gadā Kristofors Kolumbs atklāja salu, ko nodēvēja par spāņu salu. Te nu mēs esam- tās galvaspilsētā Santo Domingo. Tā ir pilsēta ar ļoti bagātu un nevienkāršu vēsturi. 1496.gadā to dibināja Kristofora brālis Bartolomejs Kolumbs. Tā ir pati pirmā eiropiešu dibinātā pilsēta Amerikā, un šeit atrodas pirmā katedrāle Jaunajā pasaulē — Catedral Primada de América. Vecpilsētas daļa — Zona Colonial ir ierakstīta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pēc SantoDomingo parauga veidotas citas koloniālās pilsētas Amerikā. Pa bruģētām ieliņām ejot var priecāties par krāsainiem namiem, veikaliņiem, senām baznīcām un nelieliem muzejiem. Djego Kolumbs, Kristofora Kolumba dēls esot bijis pilsētas gubernators.
Apmeklējam muzeju. Interesanti. Daudz dažādu lietu no Kolumba laika. To starp arī zāļu skapis ar atvilknītēm uz kurām gan uzrakstīts nosaukums, gan uzzīmēts augs. Kolumba vadīto kuģu maketi, kartes u.c.. Arī daudz skaudrās vēstures par vietējo iedzīvotāju pakļaušanu verdzībā. Un te nu mana dualitāte- patīk koloniālā laika arhitektūra un noskaņas, bet vispār nav saprotama vergturība. Asiņaini un sāpīgi. Necilvēcīgi. Brrrrrr. Kāda būtu pasaulē, ja neviens nevienu neiekarotu, bet tikai brauktu ceļojumos un pieredzes apmaiņā? Varbūt būtu daudz vairāk dažādu kultūru, atšķirību, savādību. Varbūt pasaule būtu labvēlīgāka, priecīgāka? Tu ar par to kādreiz aizdomājies?
Ekskursijā ietver arī izbraucienu ar mazu „bānīti“, tādu, uz riteņiem. Braucam. Interesanti. Grozam tik galvu uz visām pusēm un vērojam visu, kas paveras skatam.
Šaurajā ieliņā mūsu braucamais apstājas, jo ielas vidū kāds nolicis savu auto. Stāvam, pienāk policists, tāds stilīgs ar spoguļbrillēm
. Kaut ko aprunājas ar vadītāju, pašūpo mierīgi galvu. Vispār nav nekāda stresa. VISPĀR! Pēc brīža no blakusesošās mājas iznāk kāda sieviete, apskatās uz savu braucamo, uz mūsu transportu. Tad it kā vēlreiz dabū apstiprinājumu, ka viņas mašīnai garām nevar pabraukt, jo tā stāv paralēli pārējām ielas malā noliktajām mašīnām. Viņa mierīgā solī dodas atpakaļ namā. Policists ar vienkārši stāv, stresa nav vispār! Tad dāma iznāk, nesteidzīgi atslēdz mašīnu, drusku šurpu turpu bīdīdamās, sak, varbūt tomēr varēsiet pabraukt garām, bet kad saprot, ka ne kā- tad aizbrauc. Pie mums būtu taurējuši visi. VISI! Un policists noteikti uzliktu sodu vai vismaz noturētu pārrunas, bet šeit neviens neuzskatīja, ka ir kaut kas traks. Vienīgi auto īpašniece izskatījās drusku pikta, ka viņa patraucēta. Šis mani iespaidoja 
. Dāma aizbrauca un arī mūsu transports devās tālāk pabeidzot savu loku caur vecpilsētu.
Ko vēl vērts zināt par Dominikānas Republiku? Tā ir merengas un bačatas dzimtene- šī mūzika te skan gandrīz visur- gan restorānos, gan parkos! Te cilveki „pārvietojas dejojot“. Te ir cigāru un ruma veikaliņi un veikali. Un vēl- te ir veikaliņi ar ļoti interesantu akmeni, par kuru gids mums stāstīja. Ja atceros pareizi, tad tas ir salīdzinoši nesen atklāts un sauc to larimārs. To esmu redzējusi Karina Fashion unikālajās rotās, bet par to neko nezināju.. .līdz šim.
Larimārs – pusskaidrs, gaiši zils vai zilganzaļš akmens, kas sastopams tikai šeit, Dominikānas dienvidos. Tas ir patiešām unikāls dārgakmens, ko mēdz saukt arī par “Karību jūras dārgumu” vai “Atlantīdas akmeni” – tas izstaro mieru, harmoniju un jūras spēku, mudina uz relaksāciju. Tas no interneta. No manis- tas izskatās kā Karību jūras ūdens. To iestrādā rotās, tās ir skaistas un ir īpaša dāvana vai suvenīrs no Dominikānas.
Pilsētā vairākkārt redzam princešu kleitās tērptas meitenes, kuras ir uzmanības centrā, ap viņām rosās draudzenes un fotogrāfs. Gids pastāstīja, ka Dominikānā jaunām meitenēm ļoti nozīmīgi ir 15 gadu svētki jeb Quinceañera. Tas ir kā liels pārejas rituāls no bērnības uz pieaugušo dzīvi. Meitenes tērpjas princešu kleitās, tiek rīkotas baznīcas ceremonijas un lielas svinības ar dejām, ģimeni un draugiem. Dažreiz šos svētkus svin arī 16 vai 17 gadu vecumā, bet 15 gadu jubileja ir visnozīmīgākā.
Klīstam pa gājēju ielu un piestājam pie kādas ēstuvītes, kur ir tradicionālā ēdiena piedāvājums. Pusdienojot pienāk ziņa no Zūzī. Viņa devusies uz ostu mūsu čemodānu meklējumos, jo šodien ne tikai daudzi cilvēki uzkāpj uz kuģa, daudzi arī dodas prom. Vienā brīdī ekskursijas laikā arī mani un Martinu pārņēma doma, ka pie mūsu „veiksmes“ ar bagāžu, varbūt vajadzēja sagaidīt ostas terminala atvēršanu un doties meklēt koferus, lai tie netīšām netiktu aizsūtīti kaut kur citur. Bet mēs esam šeit. Zūzī ar ienākusi prātā šī doma un devusies to īstenot. Atradusi mūsu koferus. Tad lūgusi kādu no personāla tos nogādāt uz kuģa. Personāls saka, ka tā visdrīzāk arī būs, bet Martina māsa ir neatlaidīga un vairs koferus neizlaiž no acīm. Mūsu koferiem nav pieliktas pavadlapas, kuras normāli ierodoties ostā piesprauž katrs pasažieris savai bagāžai. Puiši kapitulē un Zūzī pavadīti koferus nogādā pie kajītēm.
Pēc laiciņa saņemam bildi. Ziniet, drusku sariesās asaras acīs. Iekšēji gan liels prieks, gan rūgtums. Prieks, ka koferi nav pazuduši ar visu saturu. Rūgtums, ka mums ir palikusi viena diena uz kuģa un lai kā negribētos- lielāko daļu drēbju varēs mājās pa taisno ielikt atpakaļ skapī.
Vēl drusku paklīstam pa pilsētu un buss mūs ved atpakaļ. Pa ceļam piedzīvojam pamatīgu lietusgāzi. Un tad jau saulei spīdot atgriežamies piestātnē.
Skaists vakars.
Dodamies uz kajīti. Un tur stāv mūsu koferi! Pirmajā nedēļā, pēc katra izbrauciena, kaut kur dziļi zemapziņā cerēju, ka atgriežoties redzēšu to, ko redzu tagad. Nu nevar jau dusmoties uz koferi, ka viņam bijis savs ceļojums, bet drusku dusmiņu sevī izķeru.
Pakojam visu ārā. Vismaz varēs sapucēties vakariņām. Izpakojot saprotu, ka nekad vairs tik daudz man svarigas lietas nenodošu bagāžā. Drēbes, apavi, kosmetika un mana mīļā zobubirste. Martina koferī visas zāles. Manas šalles, tunikas un spurgaliņas.. Flower Power kolekcijas tupelītes, soma un topiņš, kleitas, iešļūcenītes un botiņas. Tik liels prieks visu aptaustīt, visam pieskarties. Sapakojam Zūzī dāvaniņu( jo iepakojums bija koferī) un dodamies svinēt.
Vispirms šampanietis ( to Sebastians- kruīza direktors nosūtījis uz Zūzī kajīti ar apsveikumu dzimšanas dienā. Tad vakariņas trestorānā. Pēctam disenīte. Martins un Nando dodas gulēt, jo veselība vēl īsti nav atgriezusies. Ir tik neiedomājami forši tusēt savās drēbēs
Daudz laimes, Zūzī!
Rīt pēdējā kruīza diena. Kuģis piestās Jamaikā. Mēs paliksim uz klāja, lai drusku pastrādātu- pafotografētu manus izstrādājumus un arī nesteidzīgi pabaudītu kuģa ekstras.
Parīt no rīta atstāsim kuģi citā Jamaikas ostā un vēl 2 naktis paliksim viesnīcā pie Karību skaistās jūras…