Dodamies „reģistrēt” bagāžas neesamību. Tas paņem laiku. Man smiekli nenāk vispār. Nu tā, ka vispār, vispār. Lēnām nāk apziņa, ka bagāža tiešām nav un pirms paēst un peldēt- būs jādodas iepirkt peldkostīmu un klimatam atbilstošas minimālas drēbes…
A mana garderobe??? MANA RŪPĪGI PLĀNOTĀ GARDEROBE????
Stāvam rindā pie „Lost and Found”. Jūtos izbesijusies. Viss notiek lēni, drusku haotiski. Nav īsti pārliecība, ka darbiniecei ir kāda ieinteresētība. Komunikācija tāda nesaprotama- kaut kādas veidlapas, kurās ievelk ķeksi, iebaksta ar pirkstu. Sarakstam it kā prasīto- pasaka, ka ne tā. Atņem un iedod citu tādu pat veidlapu. Ok. Koncentrējamies, sarakstam to, ko saka nevis to, kas veidlapā prasīts un tiekam pie oficiāla papīra ar numuriem par nesaņemto bagāžu.
Cits darbinieks izskatās cerīgāks un stāsta, kā varētu būt ar mūsu mantām. Ka ir pieredze, ka mantas tiklīdz „ielido” tiek nogādātas uz kuģa. Izklausās cerīgi, bet vienalga vajag komunicēt ar ”Condor”, jo tas atkarīgs no viņiem. Un laikam viņu lidmašīna no Frankfurtes ielidos…. JOHAIDĪ!!! Tiešām!? Bagāža visdrīzāk atlidos trešdien!!! Tiešām!?!?!?!? Tagad ir sestdienas vakars, bet pirmdien kuģis jau atstāj Jamaikas krastus…
Kamēr kārtojam formalitātes, mūsu taksis ir aizbraucis. Esam ārā. Izejot no „atdzesētās“ lidostas it kā ieej silti tveicīgā, biezā dienvidu naktī… kādi 26grādi.
Manī virmo 2 galēji pretējas emocijas- prāts iebesijies, par bagāžu, bet ķermenis un gars gavilē sajūtot silto gaisu un būšanu otrā pasaules malā
Martins sazinās ar šoferi un taksis atgriežas mūs visus nogādāt viesnīcā.
Registrējamies. Personāls palaidis garām, ka abi numuriņi apmaksāti uz 2 naktīm, nevis 1 uz vienu. Ar Martinu tiekam pie pēdējā numuriņa tālākajā kaktā ar balkonu un skatu uz sienu (nevis mājiņu vai numuriņu, ar skatu uz dārzu vai baseinu) .Ok. Pārdzīvosim ir citas prioritātes.
Noliekam kas nu mums ir un dodamies naksnīgajās ielās, lai iepirktu nepieciešamo minimumu.
Silti tveicīgajā gaisā virmo marihuānas gars.
Ooo jaaa! Tas ir gaisā, tas ir visur! Tas apņem Jamaiku! Tādā koncentrācijā ar to tiekos pirmoreiz 
.
Man nereāli, tiešām nereāli patīk šī sajūta, kad esi nokļuvusi svešā vietā, citā pasaules malā. Izej ielās, gūsti pirmās sajūtas un iespaidus par šo vietu! Redzi cilvēkus, kā viņi izskatās, kā ģērbušies, kā uzvedās, kā kustās, mijiedarbojas. Saklausīt skaņas, sajust, kāda ir gaisotne. Redzi veikalus, bodītes, redzi sortimentu, redzi kā pārdevēji izturas, ko un kā piedāvā, kas notiek uz ielas, kas apkārt, kā uzvedās autobraucēji- vai viņi piebremzē, vai pīpina. Kādas ir ielas, ietves, kāds ir gaiss- tas smaržo vai smird, vai jūt ēdienu, vai ko citu gaisā. Bez vērtējuma, bez steriotipiem, klišejām, bez visa ko iepriekš esmu uzzinājusi- vienkārši skanēt visu.
Manuprāt, pirmā pusstunda…stunda ir tāda kā visa apkārt esošā noskanēšana, apjaušana.
Jamaikā man patīk šī sajūta! Ir savādāk kā citur, bet bailīgi noteikti nav.
Tālāk seko iekšēja salīdzināšana ar to ko atpazīstu un to, kas priekš manis jauns, to ko līdz galam nesaprotu vai vispār neatpazīstu, to, ko esmu lasījusi vai dzirdējusi. Tad saprotu, kas man no pirmajiem iespaidiem šeit ir ok un kas priekš manis galīgi garām.
Vismaz man tas ir tāds nereāli īpašs process, kas piederīgs ceļojumam. Tā sakot- censties ar visām maņām īsā laikā „iebraukt” jaunajā vietā.
Jamaikā man tas sagādāja lielu iekšēju prieku. Krāsainie apģērbi, cilvēki, atmosfēra, gaiss, relaks un regejs.
Šoreiz paralēli „skanēšanai” ir ātri jāpaspēj tikt pie peldkostīma, zobubirstes un vēlams iegādāties apakšbikses, un vēl to visi darīt tā, lai paspētu vakariņās pirms slēdz restorānu.
Pirmais ko Jamaikā var iegādāties bez piepūles ir „zāle”… . Jā! Tieši tā! Izej uz ielas un „Jamaika no problem!“
To piedāvā gandrīz katrs uz ielas sastaptais vīrietis. Bet viņi to dara tā jauki, nemēģinot tevi sagrābt vai piespiest. Viņi vienkārši to piedāvā un nejūtas apbēdināti, ja atsakies. Ja ne-vēl novēl laimīgu Jauno gadu 
un skiraties nesatikusies! Šie tēli ir diezgan kolorīti gan apģērba, gan frizūru, gan runas stila ziņā. Man ir jāsmaida.
Vakara stundā mazajās bodītēs sastaptie pārdevēji ir vīrieši- gatavi izpalīdzēt un sola uz pusi samazināt cenu. Cenas salīdzinoši ir diezgan augstas priekš konkrētajiem izstradajumiem. Protams, viss ir relatīvi, tomēr pa lēto ātri visu nesapirksi.
Ja šīs centrālās ielas veikaliņos peldkostīmu manam izmēram varētu nopirkt tik pat viegli kā marihuānu- mēs varētu ātri tikt vakariņās un peldēt, bet šeit peldkostīmi ( un ne tikai peldkostīmi) ar izmēru XL vai XXL īsti neatbilst Eiropas standartam. Attiecīgi 2XL peldkostīmu nevaru uzvilkt tālāk par dibenu un drusku pukojos, ka „nenometu” pirms ceļojuma nomest plānotos kilogramus
.
Arī Martins ierastā M vietā tika pie XL peldbiksēm, kuras vēlāk izrādījās drusku ciešas 
Mana draudzenīte tika pie peldkostīma ar iespaidīga lauvu zaļi oranži dzelteni melnās Jamaikas krāsās. Krāsu gamma ir koša, bet diezgan vienveidīga. Ja jums ir kādas asociācijas ar Jamaiku un tās krāsām- tad visdrīzākais tieši tāda tā gamma ir.
Pēc trešā veikaliņa peldkostīmu apskates, ceturtajā ieejot, lai netērētu laiku, uzreiz prasu, lai iedod man pašu, pašu, pašu lielāko peldkostīmu (nu ko tur ņemties un iztaisīties mēģināt ievietot sevi neievietojamajā). Uz manu pieprasījumu pārdevēji reaģēja mani pārtraucot un izlaboja, ka nevis lielāko bet seksīgāko peldkostīmu… Ohoooooo??? Nu un kā gan lai tu cilvēks nepalaid savu smaidu līdz ausīm pēc šāda labojuma? OK! Dodiet seksīgāko peldkostīmu!
Diemžēl sortiments visās bodītēs praktiski identisks un paši seksīgākie peldkostīmi ir izpirkti pirms manis. Man jau kādu brīdi neinteresē ne peldkostīma fasons, ne dizains (it kā). Var arī ar lauvu, var ar Bob Marley ( tas ir brends un viss ar viņu maksā dārgāk).
Draudzene ar vīru ir iepirkuši dažus apģērba gabalus un sarunājam tikties viesnīcas restorāniņā.
Pārdevēji flirtē un mēģina iepārdot neiepārdodamo. Kāds mēģina iestāstīt, ka ūdenī peldkostīms izpletīšoties. Es smejos balsī, jo to vēl nebiju dzirdējusi- iedomājies, tu nopērc peldkostīmu, neko ļaunu nedomādams ej peldēties, bet tas ūdenī izstiepjas
Martins kādā brīdī neiztur un jautā, kur viņiem māca flirtēšanu, vai skolā? Ir diezgan jautri, bet peldkostīmu atrast neizdodas. Gribas ēst, gribas peldēt, neraugoties uz atbraukšanas eiforiju, arī nogurums sāk likt sevi manīt. Jātiek arī pie wifi, lai tiktu skaidrībā par iespēju atgūt koferus.
Atmetot cerību par peldkostīmu- izvēlos īsu lencīšu kleitu zilā krāsā ar viļņu apdruku un regulāriem uzrakstiem Jamaika. Varēšu peldēt tajā. Pārdevējs saka, ka šai kleitā izskatos uz gadiem 20. Es neprotestēju, jo tāpat skaidrs, ka izskatos uz 25 . Arī Martins beidzot ticis pie peldbiksēm. Drusku padiņģējamies, samaksājam prasīto un skrienam uz „supermārketu” pēc zobubirstes un dzeramā ūdens.
Restorānā virtuve vēl darbojas. Pasūtam vietējo alu un ēdienu- es izvēlos teļa asti Jamaikas gaumē. Garšīgi! Drusku pierimstam. Viena traka diennakts. Esam drusku bez piesaistes laikam. 7stundu starpība ar LV.
Bet nekas jau nav beidzies. Sākas 2.cēliens-jeb sarakste ar Condor par mūsu koferu atgūšanu.
Jamaikā nav problēmu jeb Jamaika no problem!
Turpinājums drīz sekos.